Ekonomistu apvienība jau desmito reizi vērtē politisko partiju piedāvājumu pirms Saeimas vēlēšanām. Šogad projekts ir paplašināts, papildus partiju programmām vērtējot arī to spēju atbildēt uz Latvijas tautsaimniecības izaicinājumiem un izvirzītos līderus.

Zemāk — vērtēšanas 3. daļa: politisko partiju izvirzīto Ministru prezidenta, ekonomikas ministra un finanšu ministra amata kandidātu, kā arī potenciālo ekonomikas vadības komandu izvērtējums.

Šis ir noslēdzošais posms plašākā partiju vērtēšanas projektā. Pirmajā posmā tika analizētas partiju ekonomiskās programmas, otrajā — partiju sniegtās atbildes uz konkrētiem Latvijas tautsaimniecībai būtiskiem jautājumiem, bet trešajā posmā vērtēti partiju izvirzītie līderi un potenciālā valdības ekonomikas vadības komanda.

Laba programma pati par sevi vēl negarantē tās īstenošanu — tam nepieciešama profesionāla, rīcībspējīga un savstarpēji papildinoša vadības komanda. Vienlaikus arī spēcīgi līderi nevar īstenot kvalitatīvu ekonomisko politiku, ja nav skaidra, pārdomāta un īstenojama plāna.

Vērtējumā analizēti partiju publiski pieteiktie Ministru prezidenta, ekonomikas ministra un finanšu ministra amata kandidāti. Ja partija kandidātus konkrētiem amatiem nebija publiski izvirzījusi, Ekonomistu apvienība aicināja partiju vai tās pārstāvjus norādīt personas, kuras tā uzskata par piemērotākajām attiecīgās jomas vadībai.

 

Līderu vērtēšanas komanda

Vērtēšanas komandas vadītāja — Aiga Ārste-Avotiņa.

Vērtēšanas komandā strādāja Aiga Ārste-Avotiņa, Sandra Liepiņa, Jānis Karlsbergs, Jānis Platais un Zlata Elksniņa-Zaščirinska.

Kā tika veikts līderu izvērtējums?

Kandidāti tika vērtēti pēc sešiem kritērijiem, izmantojot publiski pieejamu un pārbaudāmu informāciju:

• profesionālā attīstība — 15%;
• pieredze dažādos sektoros — 15%;
• starptautiskā pieredze — 15%;
• spēja pieņemt nepopulārus lēmumus un noteikt prioritātes — 20%;
• stratēģiskais redzējums — 20%;
• reputācija — 15%.

Katrs kritērijs tika vērtēts skalā no 0 līdz 5 punktiem. Vērtējumā analizēta kandidātu izglītība un profesionālā pilnveide, vadības pieredze valsts pārvaldē, privātajā sektorā, pašvaldībās, nevalstiskajās un starptautiskajās organizācijās, kā arī publiski pierādāmi piemēri sarežģītu lēmumu pieņemšanā, ilgtermiņa redzējuma īstenošanā un reputācijas risku pārvaldībā.

Vērtējums raksturo kandidātu līdzšinējo pieredzi un pašreizējo gatavības līmeni. Tas nav absolūts nākotnes potenciāla reitings, jo vairāki kritēriji ir cieši saistīti ar karjeras ilgumu un iespējām iepriekš ieņemt augstus valsts pārvaldes vai politiskos amatus.

Pilna līderu vērtēšanas metodika pieejama šeit: Līderu vērtēšanas metodika

Ekspertu komandas komentārs par pētījumu un rezultātu interpretāciju

Šī izvērtējuma mērķis bija identificēt kandidātus, kuri šobrīd demonstrē augstāko gatavības līmeni uzņemties valsts ekonomikas un finanšu vadību. Vērtējumā izmantoti seši būtiski kritēriji: profesionālā attīstība, pieredze dažādos sektoros, starptautiskā pieredze, spēja pieņemt sarežģītus lēmumus, stratēģiskais redzējums un reputācija.

Vienlaikus rezultātu interpretācijā jāņem vērā, ka vairāki kritēriji ir cieši saistīti ar karjeras ilgumu. Cilvēkiem, kuri ilgstoši darbojušies politikā, valsts pārvaldē vai publiskās vadības amatos, ir bijis vairāk iespēju uzkrāt pieredzi dažādos sektoros, pārstāvēt Latviju starptautiski, pieņemt sarežģītus lēmumus un veidot publisku reputāciju. Tas nepadara rezultātus mazāk vērtīgus, taču palīdz saprast, kādēļ reitinga augšgalā dominē kandidāti ar ilgstošu profesionālo pieredzi. Tāpēc šo vērtējumu visprecīzāk būtu raksturot kā kandidātu pieredzes un gatavības novērtējumu, nevis kā absolūtu nākotnes potenciāla reitingu.

Katram kandidātam ir savi stiprie aspekti, kā arī riski un attīstāmās jomas, tādēļ nevienu kandidātu nevar uzskatīt par pilnīgi ideālu. Vērtējumā svarīgi ir nevis meklēt perfekciju, bet gan izvērtēt, vai kandidāta stiprās puses un pieredze atsver potenciālos riskus konkrētā amata kontekstā.

TOP 3 augstāk novērtētie kandidāti

1. Arvils Ašeradens (Jaunā Vienotība)

Arvils Ašeradens ir viens no spēcīgākajiem kandidātiem ekonomikas un finanšu politikas kompetences ziņā. Viņa profesionālā pieredze aptver gan uzņēmējdarbību, gan ekonomikas ministra un finanšu ministra pienākumus, kā arī Latvijas pārstāvību starptautiskajās finanšu institūcijās. Īpaši izceļama:

• iesaiste nodokļu un uzņēmējdarbības vides reformās;
• pieredze fiskālās politikas veidošanā;
• starptautiska sadarbība finanšu jautājumos.

Ašeradens neapšaubāmi ir viens no pieredzējušākajiem ekonomikas un finanšu politikas ekspertiem Latvijas politikā, tomēr daļa viņa augstā vērtējuma izriet no ilgstošas atrašanās augstākajos amatos, nevis no nepārprotamiem ekonomikas izrāviena rezultātiem. Viņš bijis iesaistīts valsts ekonomiskās politikas veidošanā laikā, kad Latvija turpinājusi atpalikt no kaimiņvalstīm vairākos konkurētspējas un produktivitātes rādītājos. Tādēļ pamatotāk viņu raksturot kā spēcīgu finanšu sistēmas pārvaldītāju, nevis kā pierādītu ekonomikas transformācijas līderi.

Lai gan ir iniciētas vairākas nozīmīgas reformas, tostarp uz sniegumu balstīta budžeta plānošanas pieeja, to ieviešanas process ir bijis lēns, un ne visas ieceres ir pārtapušas praktiski realizētos risinājumos. Viņam piemīt spēja formulēt konceptuāli spēcīgas idejas, tomēr regulāri rodas jautājumi par izpildes tempu un spēju nodrošināt konsekventu reformu īstenošanu.

Tāpat vērojama tendence sarežģītākos politiskos jautājumos lēmumu pieņemšanu atlikt vai pagarināt, īpaši gadījumos, kad sastopama būtiska pretestība vai nav skaidras politiskās vienprātības. Tas rada iespaidu par piesardzīgu un kompromisos balstītu pieeju, kas ne vienmēr ļauj virzīt uz priekšu nepopulārus, bet stratēģiski nepieciešamus lēmumus.

Kritiķi norāda, ka Jaunā Vienotība nav partija „ar mugurkaulu”. Tas rada jautājumu, vai problēma ir paša līdera politiskajā ietekmē un gatavībā uzņemties risku vai arī spējā mobilizēt pietiekamu partijas atbalstu sarežģītu lēmumu pieņemšanai.

2. Māris Kučinskis (Apvienotais saraksts)

Māris Kučinskis ir viens no pieredzējušākajiem kandidātiem vērtējumā. Viņa profesionālā biogrāfija aptver pašvaldību vadību, parlamenta darbu, ministra amatus un Ministru prezidenta pienākumus. Šāda pieredzes kombinācija Latvijā ir salīdzinoši reta. Par viņa stiprajām pusēm uzskatāma:

• ilgstoša pieredze publiskajā pārvaldē;
• darbs ar valsts budžeta un reformu jautājumiem;
• spēja pieņemt politiski sarežģītus lēmumus.

Kučinska profils visvairāk atbilst klasiskam pieredzējuša valsts vadītāja modelim, kura galvenie ieguvumi ir sistēmas izpratne, stabilitāte un praktiska pieredze dažādos pārvaldības līmeņos.

Vienlaikus jāņem vērā, ka, lai gan viņš bijis iesaistīts vairākās nozīmīgās reformās un vadījis valdību, valsts ekonomiskās attīstības rezultāti šajā periodā nav bijuši tik pārliecinoši, lai nepārprotami secinātu par izcilu transformācijas līderību. Latvijas produktivitātes pieaugums, investīciju dinamika, kapitāla tirgus attīstība un konkurētspējas rādītāji ilgtermiņā ir atpalikuši no vairākiem reģiona salīdzināmajiem piemēriem. Tādēļ daļa ekspertu varētu argumentēt, ka Kučinska stiprākā puse ir stabila sistēmas pārvaldība un kompromisu veidošana, nevis fundamentālu pārmaiņu īstenošana valsts ekonomikā.

Nepietiekamas angļu valodas zināšanas var apgrūtināt Latvijas pozīcijas paušanu un ātru reaģēšanu, kad tas nepieciešams. Ne vienmēr šādas funkcijas ir iespējams efektīvi deleģēt.

3. Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts)

Andris Kulbergs izceļas ar atšķirīgu profesionālo profilu nekā vairums augstāk novērtēto kandidātu. Viņa pieredze galvenokārt veidojusies uzņēmējdarbībā, starptautisku uzņēmumu vadībā un nozaru interešu pārstāvībā, tikai vēlāk pārejot uz aktīvu politiku. Būtiskākās priekšrocības:

• ilggadīga uzņēmumu vadības pieredze;
• starptautiska biznesa vide;
• darbs ar saimnieciskas pieejas, produktivitātes un konkurētspējas jautājumiem;
• enerģētikas un infrastruktūras jautājumu aktīva pārraudzība parlamentā.

Kulberga profils īpaši labi papildina tradicionālākas publiskās pārvaldes pieredzes kandidātus, jo piedāvā praktisku uzņēmējdarbības skatījumu uz ekonomikas attīstību.

Jāatzīmē, ka, neraugoties uz pārstāvētās partijas atrašanos opozīcijā, viņš ir apliecinājis spēju profesionāli un konstruktīvi vadīt parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu. Komisijas darbības rezultātā tika sagatavoti skaidri, argumentēti un sabiedriski nozīmīgi secinājumi, kas apliecina viņa spēju iedziļināties sarežģītos jautājumos un panākt kvalitatīvu analītisku rezultātu. Tas ir viens no būtiskākajiem piemēriem, kur viņš sevi pārliecinoši pierādījis kā efektīvs un rezultatīvs opozīcijas politiķis.

Vienlaikus jāatzīst, ka paaugstināta spiediena un emociju apstākļos viņa komunikācijas stilā nereti vērojama emocionāla reakcija. Tomēr pozitīvi vērtējams tas, ka pēc šādām situācijām viņš parasti ir gatavs reflektēt par savu rīcību, atzīt pieļautās kļūdas un nepieciešamības gadījumā arī publiski atvainoties, kas liecina par zināmu pašrefleksijas un atbildības līmeni.

Politisko partiju gatavība atklāt līderus ekonomikas un finanšu ministra amatiem

Jāņem vērā, ka ne visas politiskās partijas uz vēlēšanu brīdi ir oficiāli un formāli nominējušas kandidātus ekonomikas un finanšu ministra amatiem. Tikai salīdzinoši neliels skaits partiju ir publiski nominējušas kandidātus plašākam valdības amatu lokam nekā tikai Ministru prezidenta amatam, kas ierobežo vēlētāju iespējas savlaicīgi izvērtēt partiju redzējumu par nozīmīgāko valsts pārvaldes pozīciju aizpildīšanu.

Gadījumos, kad partijas nebija publiski izvirzījušas kandidātus konkrētiem amatiem, šajā izvērtējumā izmantoti kandidāti, kas identificēti, balstoties uz Ekonomistu apvienības aicinājumu partijām norādīt personas, kuras tās uzskata par piemērotākajām attiecīgo nozaru vadībai.

Vienlaikus pozitīvi izceļamas tās partijas, kuras ir demonstrējušas lielāku gatavību uzņemties politisko atbildību un publiski prezentēt savu potenciālo valdības komandu. Īpaši jāatzīmē Suverēnā vara / Apvienība Jaunlatvieši, kā arī Latvija pirmajā vietā, kas līdztekus Ministru prezidenta amata kandidātam ir nosaukušas kandidātus arī ekonomikas un finanšu ministra amatiem. Šāda pieeja veicina vēlētāju iespējas pilnvērtīgāk novērtēt partiju piedāvājumu un potenciālo spēju veidot profesionālu izpildvaras komandu.

Savukārt vairākas citas partijas, tostarp Jaunā Vienotība, Zaļo un Zemnieku savienība, Apvienotais saraksts, Nacionālā apvienība un Progresīvie, lielākoties nav publiski prezentējušas pilnu potenciālo ekonomikas un finanšu ministru komandu. Šādai pieejai ir savi ieguvumi, jo tā saglabā elastību koalīcijas sarunās un ļauj kandidātus izvēlēties atbilstoši vēlēšanu rezultātiem un politiskajai situācijai. Tomēr no vēlētāju skatpunkta tas vienlaikus samazina caurspīdīgumu un apgrūtina iespēju izvērtēt, kāda tieši komanda un kompetences stāvēs aiz partijas ekonomikas programmas īstenošanas.

Partiju līderu komandu piedāvājums

Jaunā Vienotība

JV komanda izceļas ar augstu institucionālo un starptautisko kompetenci un daudzveidīgu sektoru pieredzi. Īpaši spēcīgas ir finanšu, fiskālās politikas un Eiropas Savienības procesu pārzināšanas prasmes. Jaunās Vienotības piedāvājumu raksturo pieredzējušu valsts pārvaldes un starptautiskās politikas profesionāļu komanda ar izteiktu orientāciju uz institucionālo stabilitāti un eiropeisku attīstības kursu.

Arvils Ašeradens komandā ienes plašu pieredzi ekonomikas, finanšu un valdības darbā, Zanda Kalniņa-Lukaševica izceļas ar spēcīgu ārpolitikas, stratēģiskās plānošanas un starptautiskās sadarbības kompetenci, savukārt Karīna Ploka pārstāv jaunākas paaudzes profesionāļu pienesumu ekonomikas un publiskās pārvaldes jautājumos.

Partijas piedāvājuma galvenā priekšrocība ir pārvaldības pieredze, institucionālā kompetence un spēja nodrošināt politikas pēctecību. Kopumā tā ir spēcīgākā komanda publisko finanšu un valsts pārvaldes kompetencē, tomēr nepieciešama lielāka mērķtiecība un efektīvāka komunikācija, ieviešot nepopulāras reformas.

Progresīvie

Progresīvo komandā vērojams augsts izglītības un analītiskās kapacitātes līmenis, kā arī tendence dalīties ar zināšanām un rūpēties par profesionālo pilnveidi. Kandidāti izceļas ar akadēmisko pieredzi, politikas analīzi un spēju formulēt alternatīvus attīstības risinājumus. Tajā pašā laikā kandidātiem nav lielas pieredzes nepopulāru lēmumu pieņemšanā un praktiskā līderībā.

Progresīvo komandas kodolu ar Andri Šuvajevu, Ati Švinku un Kasparu Briškenu priekšgalā veido salīdzinoši jaunākas paaudzes politiķi un vadītāji, kuri uzsver pārmaiņu nepieciešamību, inovācijas, efektīvāku valsts pārvaldību un ilgtermiņa attīstības mērķus. Kopumā šīs komandas galvenā atšķirība ir tās nākotnes attīstības un modernizācijas fokuss, salīdzinot ar tradicionāli konservatīvāku un pragmatiskāku pieeju, ko biežāk pārstāv, piemēram, Apvienotais saraksts vai Jaunā Vienotība.

Vienlaikus būtiskais jautājums ir nevis par redzējuma kvalitāti, bet gan par spēju šo redzējumu pārvērst praktiski īstenojamos lēmumos un nodrošināt pietiekamu politisko atbalstu to realizācijai. Kopējais vērtējums: viena no spēcīgākajām komandām intelektuālā un politikas izstrādes potenciāla ziņā, bet ne tik pārliecinoša praktiskajā līderībā.

Apvienotais saraksts

AS piedāvā visdaudzveidīgāko ekonomikas līderu komandu, kurā apvienota gan valsts pārvaldes, gan uzņēmējdarbības pieredze. Māris Kučinskis, Andris Kulbergs un Guntars Vītols pārstāv atšķirīgus, bet savstarpēji papildinošus līderības modeļus.

Komandas būtiskākais ieguvums ir pragmatiska pieeja lēmumu pieņemšanai, uzņēmējdarbības un publiskās pārvaldes pieredze, kā arī orientācija uz ekonomisko izaugsmi, konkurētspēju un ilgtermiņa attīstības jautājumiem. Tāpat pozitīvi vērtējama salīdzinoši plaša praktiskā pieredze gan valsts pārvaldē, gan privātajā sektorā, kas ļauj ekonomikas politikas jautājumus skatīt ne tikai teorētiski, bet arī no īstenošanas perspektīvas.

Tomēr, neraugoties uz kompetento profesionālo pieredzi, ne visi līderi ir pārliecinoši demonstrējuši spēju īstenot plašas strukturālās reformas vai pieņemt ilgstoši nepopulārus politiskos lēmumus augstas politiskās pretestības apstākļos. Atsevišķos gadījumos vērojama tendence priekšroku dot pragmatiskiem kompromisiem, nevis straujām pārmaiņām, kas var veicināt stabilitāti, bet vienlaikus mazināt reformu tempu.

Kopējais iespaids ir par profesionālu, pieredzējušu un ekonomiski orientētu komandu, kuras lielākie plusi ir kompetence, pragmatisms un praktiska vadības pieredze, bet galvenie riski saistīti ar politiskās ietekmes apjomu, reformu ieviešanas tempu un spēju sarežģītās situācijās pieņemt un konsekventi īstenot nepopulārus lēmumus.

Zaļo un Zemnieku savienība

ZZS komandas līderi ir Viktors Valainis, Jurģis Miezainis un Harijs Rokpelnis. Komandas stiprā puse ir tautsaimniecības, reģionālās attīstības un uzņēmējdarbības jautājumi, bet kandidātu pieredze nav pārāk daudzveidīga vai starptautiska. Lai gan ZZS komandā ir kandidāti ar nozīmīgu nozares un valsts pārvaldes pieredzi, kopumā vērtējumā mazāk izteikta ir spēja demonstrēt ilgtermiņa, transformējošu valsts attīstības redzējumu.

Vairāku kandidātu publiski paustās prioritātes vairāk koncentrējas uz atsevišķu nozaru vai interešu grupu jautājumu risināšanu, nevis uz vienotu ekonomikas attīstības modeli valsts mērogā. Tāpat salīdzinoši maz ir publiski identificējamu piemēru, kur partijas ekonomikas līderi būtu personīgi uzņēmušies atbildību par valstiski nozīmīgiem un politiski nepopulāriem lēmumiem, kuru ilgtermiņa rezultāti būtu skaidri pierādāmi.

Ekspertu vērtējumā pastāv risks, ka ZZS komanda prioritāri virzīs atsevišķu nozaru vai reģionu intereses, nevis vienotu valsts attīstības skatījumu. Kopumā šīs komandas galvenā atšķirība ir praktiska saikne ar reālo ekonomiku, reģioniem un uzņēmējdarbības vidi, nevis ideoloģiski virzīta vai akadēmiska pieeja ekonomikas politikai. Vienlaikus galvenais jautājums paliek par to, vai šī pragmatiskā pieeja spēj radīt pietiekami ambiciozu un ilgtermiņā transformējošu redzējumu Latvijas konkurētspējas un produktivitātes izrāvienam.

Nacionālā apvienība

Ilze Indriksone un Jānis Vitenbergs ir uzkrājuši pieredzi ekonomikas ministra amatā, savukārt Artūrs Butāns pārstāv jaunākās paaudzes konservatīvi orientētu ekonomikas un drošības politikas skatījumu. Šo kandidātu trijnieku raksturo tautsaimniecības un nozares politikas pieredze, īpaši uzņēmējdarbības un ekonomikas attīstības jautājumos.

Komandas būtiskākā priekšrocība ir praktiska pieredze ministriju un valsts pārvaldes darbā, kā arī salīdzinoši zems reputācijas risks. Vienlaikus kandidātu vidū mazāk izteikta ir publiski pierādīta valstiska mēroga transformāciju līderība, proti, ilgtermiņa ekonomikas attīstības redzējums, kas sasaistīts ar konkrētiem ieviešanas mehānismiem, finansējumu un izmērāmiem rezultātiem. Tāpat līdzšinējā pieredzē ir salīdzinoši maz piemēru, kuros kandidāti personīgi uzņēmušies atbildību par īpaši sarežģītiem un politiski nepopulāriem lēmumiem valstiskā līmenī.

Latvija pirmajā vietā

Šo līderu trijnieku ar Vili Krištopanu, Aināru Šleseru un Edvardu Šleseru priekšgalā raksturo izteikta orientācija uz uzņēmējdarbību, infrastruktūras attīstību un investīciju piesaisti, balstoties gan privātā sektora, gan politiskajā pieredzē. Vilis Krištopans un Ainārs Šlesers ir vieni no pieredzējušākajiem uzņēmējdarbības un politikas vides pārstāvjiem vērtējumā.

Komandas stiprā puse ir spēja formulēt ambiciozus ekonomiskās attīstības un infrastruktūras izaugsmes mērķus, īpaši transporta, loģistikas, nekustamo īpašumu un investīciju piesaistes jomās. Vienlaikus vērtējumā redzams, ka komandas vājākās puses ir būtiskie reputācijas riski, populisms komunikācijā un nepietiekami detalizēts ilgtermiņa ekonomikas attīstības redzējums, kas konsekventi sasaistīts ar fiskālo ilgtspēju, ieviešanas mehānismiem un izmērāmiem rezultātiem.

Tāpat vairāku kandidātu gadījumā publiskajā telpā saglabājas diskusijas par interešu konfliktu riskiem, uzņēmējdarbības un politiskās darbības pārklāšanos, kas negatīvi ietekmē kopējo novērtējumu.

Mēs mainām noteikumus

Šis trijnieks būtiski atšķiras no pārējo partiju ekonomikas līderu komandām ar to, ka tajā dominē nevis tradicionāli politiķi vai bijušie ministri, bet gan eksperti un līderi — Alvis Hermanis, Jānis Hermanis un Mārtiņš Krusts —, kuru profesionālā identitāte veidojusies ārpus politiskās sistēmas.

Komandas lielākā priekšrocība ir spēja piedāvāt kritisku skatījumu no malas uz valsts pārvaldi un ekonomikas procesiem. Visi trīs pārstāv jomas, kurās rezultāti ilgstoši vērtēti pēc sasniegumiem un profesionālās kvalitātes, nevis politiskās piederības.

MMN plusi ir salīdzinoši neatkarīgs skatījums no ierastās partiju politikas loģikas un īstermiņa kompromisiem, spēja aktualizēt plašākas diskusijas par valsts attīstības virzienu, pārvaldības kvalitāti un konkurētspēju, kā arī gatavība publiski paust neērtus vai nepopulārus viedokļus, ja tie tiek uzskatīti par valsts interesēm atbilstošiem. Vienlaikus komandas vājākā puse ir salīdzinoši ierobežota pieredze valsts pārvaldē, politiskajā sistēmā un valdības līmeņa lēmumu pieņemšanā. Šai komandai ir maz publiski pierādāmu piemēru sarežģītu ekonomikas reformu īstenošanā vai valsts finanšu pārvaldībā.

Suverēnā vara / Apvienība Jaunlatvieši

Šo komandu raksturo izteikta orientācija uz sociālā taisnīguma, pārvaldības caurspīdīguma un sabiedrības interešu aizstāvības jautājumiem. Renāte Indrika, Ļubova Švecova un Jūlija Stepaņenko savā politiskajā darbībā īpašu uzmanību pievērsušas pārvaldības kvalitātei, pilsoņu tiesībām un valsts institūciju atbildībai. Kopumā komandas piedāvājuma galvenā iezīme ir uz sabiedrības interešu aizstāvību un pārmaiņu nepieciešamību vērsta pieeja.

Komandā ir vairāki profesionāli eksperti ekonomikā un jurisprudencē, tomēr kopumā vērtējumu ietekmē mazāka augsta līmeņa vadības pieredze un reputācijas izaicinājumi.

Valdības pieredze un opozīcijas kandidāti

Vērtējuma rezultāti liecina, ka lielākajai daļai opozīcijas partiju kandidātu vēl nav bijusi iespēja sevi pilnvērtīgi pierādīt valdības darbā vai augstākā līmeņa izpildvaras amatos. Tas nenozīmē, ka šiem kandidātiem trūkst potenciāla, tomēr vēlētājiem šādos gadījumos nākas vairāk paļauties uz kandidātu profesionālo pieredzi, reputāciju, idejām un solījumiem, nevis uz konkrētiem sasniegumiem valsts pārvaldes vadībā. Opozīcijas partijām būtiskākais izaicinājums ir pierādīt, ka to kandidāti spētu efektīvi strādāt izpildvarā un īstenot praksē deklarētās ieceres.

Vienlaikus jāuzsver, ka spēcīgi, profesionāli un plaši atpazīstami kandidāti ir nozīmīgs partijas aktīvs un kalpo kā sava veida magnēts vēlētāju uzticībai. Ja partijas nespēj izvirzīt pārliecinošus līderus atbildīgākajiem amatiem, tās pilnvērtīgi neizmanto iespēju demonstrēt savu kompetenci un gatavību uzņemties valsts pārvaldības atbildību.

Galvenās tendences pa kritērijiem

Lielai daļai kandidātu ir augstākā izglītība, bet augstākie vērtējumi koncentrējas pie kandidātiem, kuri papildus izglītībai aktīvi iesaistījušies pētniecībā, pilnveido savas profesionālās zināšanas vai piedalās profesionālo zināšanu publiskajā apritē. Diemžēl ir ļoti maz kandidātu, kuru izglītība būtu iegūta starptautiski atpazīstamā augstākās izglītības iestādē.

Augstāk novērtēti kandidāti, kuri spējuši strādāt gan valsts pārvaldē, gan privātajā sektorā, gan profesionālajās organizācijās.

Tikai aptuveni trešdaļai kandidātu ir starptautiska pieredze. Visaugstāko vērtējumu saņēmuši kandidāti, kuri ilgstoši pārstāvējuši Latvijas intereses starptautiskos formātos.

Īpaši jāizceļ kritērijs „nepopulāru lēmumu pieņemšana”, jo tas visvairāk atšķir kandidātus ar reālu izpildvaras pieredzi no kandidātiem, kuru karjera galvenokārt saistīta ar parlamentāro darbu vai akadēmisko vidi. Veidojot vērtējumu, par sava veida etalonu šajā kategorijā eksperti uzskatīja Valdi Dombrovski. Viņa vadītā valdība 2009.–2011. gadā pieņēma vairākus fiskāli ļoti sarežģītus un sabiedrībā nepopulārus lēmumus ekonomiskās krīzes apstākļos, vienlaikus uzņemoties pilnu politisko atbildību par to sekām.

Šāda līmeņa lēmumi Latvijas politiskajā vidē ir vērojami ļoti reti, jo tie prasa ne tikai profesionālu kompetenci, bet arī gatavību uzņemties augstu politisko risku. Tieši šī pieredze visbiežāk atšķir labus politiķus no līderiem, kuri spēj vadīt valsti krīzes vai pārmaiņu periodos.

Analizētajā politisko līderu grupā tikai aptuveni 13% līderu pietuvojās augstākajam līmenim kategorijā, kas vērtē publiski pierādāmu pieredzi sarežģītu un nepopulāru lēmumu pieņemšanā. Daudzi kandidāti ir kompetenti eksperti, nozaru pārstāvji vai parlamentārie politiķi, taču viņiem nav bijusi iespēja pieņemt lēmumus, kuru sekas skar valsts attīstību kopumā.

Tas var norādīt uz Latvijas politiskajai videi raksturīgu bailīgumu. Politiķi bieži ir spēcīgi problēmu identificēšanā un risinājumu formulēšanā, taču daudz retāk sastopama gatavība pieņemt lēmumus, kuri īstermiņā rada neapmierinātību, bet potenciāli sniedz ilgtermiņa ieguvumus. Tāpat šis rezultāts var liecināt arī par paaudžu maiņu. Daļa jaunāko kandidātu vēl nav sasnieguši karjeras posmu, kurā būtu dota iespēja vadīt nozīmīgas reformas vai uzņemties pilnu izpildvaras atbildību.

Līdzīga aina vērojama arī stratēģiskā redzējuma vērtējumā. Daudzi kandidāti formulē attīstības mērķus, bet tikai daļa spēj tos sasaistīt ar konkrētiem ieviešanas mehānismiem un finansējumu.

Jaunākās politiķu paaudzes pārstāvniecība

Vērtējot šī brīža partiju kandidātu sarakstus, jāsecina, ka tajos dominē politiķi vecumā virs 50 gadiem. No vienas puses, tas nodrošina uzkrātu pieredzi, institucionālo atmiņu un izpratni par valsts pārvaldes procesiem. No otras puses, tas rada risku, ka politiskajā dienaskārtībā nepietiekami tiek pārstāvētas jaunāku paaudžu intereses, darba tirgus realitāte, mājokļu pieejamības problēmas, jaunās ekonomikas attīstība un citi jautājumi, kas īpaši aktuāli jaunākiem vēlētājiem.

Tas raisa jautājumu, vai politiskās partijas pietiekami mērķtiecīgi identificē, piesaista un attīsta talantīgus jaunākās paaudzes līderus, kuri ilgtermiņā varētu nodrošināt kvalitatīvu politiskās līderības pēctecību.

Politiķu profesionalizācija

Vienlaikus sabiedrībā bieži vērojama pretrunīga attieksme pret politiķu profesionalizāciju. No politiķiem tiek sagaidīta augsta kompetence, stratēģiska domāšana, spēja pieņemt sarežģītus lēmumus un uzņemties atbildību par miljardiem eiro lieliem budžetiem, tomēr diskusijās par politiķu atalgojumu nereti dominē priekšstats, ka politikai jābūt drīzāk misijai vai sabiedriskam aicinājumam. Praktiski tas rada risku, ka politika kļūst mazāk pievilcīga spēcīgiem profesionāļiem no privātā sektora vai akadēmiskās vides, kuriem jāuzņemas būtiski reputācijas un karjeras riski.

Tādēļ ilgtermiņā svarīgs izaicinājums ir atrast līdzsvaru starp sabiedrības prasību pēc profesionāliem un kompetentiem politiķiem un spēju nodrošināt tādus darba apstākļus un atalgojumu, kas ļautu politikai piesaistīt augstas kvalifikācijas speciālistus. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka politiskajā vidē nonāk mazāk pieredzējuši kandidāti vai cilvēki, kuriem politika ir papildu nodarbošanās, nevis pilnvērtīga profesionālā karjera ar atbilstošu atbildības līmeni.

Skats nākotnē

Latvijas nākotnes izaicinājumi arvien vairāk saistīti ne tikai ar klasisku valsts pārvaldi, bet arī ar produktivitātes pieaugumu, tehnoloģiju attīstību, investīciju piesaisti, enerģētikas transformāciju un konkurētspēju starptautiskā mērogā. Tādēļ politiskajiem spēkiem nākotnē īpaši vērtīgi būtu papildināt savas komandas ar līderiem, kuri apvieno:

• uzņēmējdarbības un kapitāla pārvaldības pieredzi;
• starptautisku profesionālo pieredzi;
• spēju īstenot reformas un pieņemt nepopulārus lēmumus;
• tehnoloģiju un inovāciju izpratni;
• pierādītu transformāciju vadības pieredzi;
• spēju formulēt un īstenot ilgtermiņa attīstības redzējumu;
• pieredzes dažādību.

Tieši šādu kompetenču kombinācija, visticamāk, kļūs par nozīmīgāko priekšrocību nākamās desmitgades valsts līderiem.

Kopējais visu trīs vērtēšanas posmu kopsavilkums tiks publicēts 28. septembrī.